_Mūsu_ Raksti

Mūsu Raksti

Lecco

Birkas:, , , Atskats No comments
featured image

Neapšaubāms ir fakts, ka frisbijistu aprindās jau mēnešiem tiek mēļots par un ap Lecco, vietu, kur šogad norisinājās ilgi gaidītie frisbija svētki – Pasaules Junioru čempionāts un Pasaules klubu čempionāts. Jāteic, ka pat neskatoties uz to, ka UD vīri neizmantoja savu izcīnīto ceļa zīmi un nepārstāvēja klubu kā komanda, UD pārstāvniecība šajās sacensībās bija visai plaša. UD biedri bija junioru izlases rindās, Salaspils FK kluba sastāvā  un pat brīvprātīgo aprindās. Par viņu iespaidiem turpinājumā.

Pirmie uz starta devās UD juniori – Kitija Nagle, Dāvids Brics un Krišs Apšenieks, kuri izlašu rindās aizvadīja pasaules čempionātu U 19 vecuma grupā. Pēc nedēļu ilgām cīņām Latvijas sieviešu U19 izlase mājās pārveda 11. vietu, savukārt vīriešu izlasei dalīta 15./16. vieta. Ar atziņām par Itāliju dalās Kitija Nagle un Dāvids Brics.

“Protams, šis čempionāts bija liela pieredze un tajā bija daudz patīkamu emociju un piedzīvojumu, tomēr jāatzīst, ka tas nebija organizēts čempionāts (iespējams, esam pieraduši ka šeit, Latvijā, čempionātos viss ir skaidrs), tomēr šajā čempionātā bieži vien bija jāgaida vairākas stundas, lai uzzinātu – notiks spēle vai nenotiks, ar ko vispār spēlēsim. Tas varētu būt vienīgais un arī galvenais mīnuss. Protams, laiks arī nebija iepriecinošs, jo bieži lija lietus, bet čempionātu nekādā ziņā nevar pie tā vainot. Lai gan liela daļa organizatoru neprata angļu valodu, visi ļoti centās, kā vien spēja. Pilnīgi visas spēles bija sīvas un prasīja lielu koncentrēšanos.
Žēl ir par to, ka zaudējām spēles, kuras tiešām varēja uzvarēt! Mīnuss mūsu komandai bija tas, ka šajā čempionātā mēs vēl joprojām tikai iepazinām cits cita spēles taktiku, spējas, tā teikt nebijām līdz galam “saspēlējušies”. šis čempionāts lika saprast, cik daudz vēl ir jāmācās, jācīnās, jāpilnveido sevi!”
- Kitija Nagle

Lecco_Kitija

“Pasaules Junioru čempionāts noteikti sagādāja plaša spektra emociju gammu, diemžēl tajā vairākas reizes ietilpa sarūgtinājums par zaudējumu, bet kopumā komandas sniegums bija ļoti labs, jo visas spēles bija saspringtas un ciešas. Lielākā daļa no nedēļas, kuru pavadījām Itālijas pilsētā Lecco, bija noguruma pilna, jo spēlēs tika izlikts viss un vakarā nebija spēka, lai ietu un apskatītu pilsētu. Viennozīmīgi ļoti jauki pavadīta nedēļa patīkamā sabiedrībā.”
- Dāvids Brics

Lecco_Davids

Laikā, kad juniori savu startu Itālijā jau bija noslēguši, Itālijas krastus sasniedza Mārtiņš Taurenis, Aigars Ancāns un Evija Arste, kuri uz čempionāta laiku pievienojās “Salaspils FK” vienībai un, aizvadot vairākas spraigas cīņas, spēja izcīnīt 21. vietu 48. komandu konkurencē. Par notikumiem Itālijā stāsta Aigars Ancāns.

“Kopumā bija baigi forši, organizācija noteikti varēja būt sakarīgāka, bet kaut kā jau viss notika kā jānotiek. Organizatoriem noteikti ļoti paveicās ar laikapstākļiem, jo tikai vienu dienu atbraucot lija un pēc tam bija lielisks un karsts laiks, savādāk laukumi būtu bijuši pilnīgi izdemolēti…
Par spēlēm runājot – lielākā problēma bija īsais spēlētāju soliņš, jo uz fiziskā noguruma pamata jau mēs arī zaudējām pašas nozīmīgākās spēles, kuru dēļ netikām tur, kur varējām tikt. Būtu izvilkuši spēli pret TFP (Kanāda) noteikti mūsu izspēļu virziens būtu aizgājis pavisam savādākā gultnē un būtu tikuši top 16..nu neko darīt. Tā jau bija grūti savākt komandu, bet nu tik cik bija, tik bija spēlētāju. Bija super pavērot tik augsta līmeņa spēli no ASV un citu komandu izpildījuma, satikt jaunus un daudz citu frisbija cilvēku.”
- Aigars Ancāns

Lecco2

Neviens lielais  sporta notikums nav iedomājams bez brīvprātīgajiem censoņiem, kuri iegulda milzum daudz laika un pūļu, lai viss noritētu iespējami gludi un bez aizķeršānās. Šo lomu Itālijā bija uzņēmušās trīs UD kluba pārstāves – Maija Matroze, Vineta Nipere un Māra Lavrinoviča. Par brīvprātīgo iepaidiem Alpu pakājē stāsta Vineta Nipere.

“Jau 1.augustā no Rīgas lidostas savā piedzīvojumā metās Maija Matroze, Māra Lavrinoviča un es (Vineta Nipere). Sestdienas rītā – dienā pirms sākas lielie mači – mazajā Itālijas pilsētā gāza kā no spaiņiem, bet visi brīvprātīģie nenobijās un devās apskatīti spēļu laukumus un viņu darba vietas gaidāmajai nedēļai. Bet diemžēl visus pārsteidza paziņojums,ka lielā lietus dēļ pirmās sacensību dienas spēles tiek atceltas, jo visi laukumi pārvērtās par lieliem peldbaseiniem. Šāds notikumu pavērsiens iegrieza kā spēlētājiem tā arī organizatorime, tā arī mums, jo visi bija neziņā par to vai lietus pāstās līt un kā attīstīsies sacensību scenārijs.
Tomēr tas netraucēja mums sestdienas vakarā doties uz pilsētas stadionu, kur bija paredzēta atklāšanas ceremonija un atklāšanas spēle MIX divīzijā. Šīs bija viens no pirmajiem skaistākajiem notikumiem ar ko sākās mūsu čempionāts – pilns stadions ar lieliskiem sportistiem, kurus visus vieno mīlestība pret frisbiju. Gaisā valdīja laba oma un viss sākās!
Vislielākais lepnums šaja visā bija mūsu Maija, kurai bija tas gods atklāšanas ceremonijas laikā stadionā ienest mūsu valsts karogu. Emocijas sita augstu vilni, jo ne kuram katram pienākas tāds gods.
Pirmdienas rīts mums bija ļoti agrs, jo jau 6 no rīta, pēc Itālijas laika, mēs devamies uz laukumiem uz savu rīta maiņu. Kopā ar Maiju bijām iedalītas parking team, kur rīta maiņai bija jākoriģē pareiza automašīnu kustība stāvlaukumā, bet vakara maiņai jāsasēdina komandas pa autobusiem. Savukārt Māra bija scorekeeper team un uz 29. laukuma stafoja spēles. Varu piebilsts, ka mums ar Maiju savs darbs ļoti patika, jo dienā brīvprātīgajiem bija jāstrādā tikai 4 stundas un tas nozīmē, ka visu atlikušo dienu varējām darīt ko sirds kāro.

musu darba vieta

Kamēr citie brīvprātīģie varbūt bija noguruši vai sūdzējās par garlaicīgo posteni, tad mums jautrība sita augstu vilni. Kā? Ļoti vienkārši – mēs bijām ļoti atvērtas pret visiem un labprāt aprunājāmies ar visām komandām un spēlētājiem, tādējādi ieguvām ļoti daudz draugus un jaunus paziņas, uzzinājām par citu valstu frisbija manierēm, treniņiem un viņu valsts pārstāvētajām komandām, kuras piedalās turnīrā. Vakara maiņu mēs pārvērtām par riktīgu ballīti – patīkamas sarunas uz ASV komandu Johnny Bravo (kurā starpcitu spēlē arī vispasaul slavenais frisbijists Broderick Smith) un kopīgas dziesmas ar Lielbrītānijas frisbijistiem (tagad viņi ļoti labi zina Latvijas valsts himnu :).
Kopumā pa visu nedēļu mums bija jāstrādā tikai četras dienas un pārējās dienās mēs varējām skatīties vislieliskākās spēles, ko mēs jebkad esam redzejušas. Godīgi sakot – tas viss bija tā vērts! Tādas augstas klases spēlētājus no visas pasaules redzot dzīvajā cīnoties par katru puktu, par katru gaisā esošo disku – tas prieks uzvarot spēli un tiekot tālāk – šīs emocijas, kuras bija novērojamas uz laukuma spēlētājos un laukuma malās viņu treneriem, līdzjūtējiem un visiem citiem fribija cienītājiem.
Tas viss aizrauj ik vienu, man tik žēl ka nespēju visiem lasītājiem pasniegt tās emocijas, kuras valdīja finālspēlēs stadionā, kad visas pārpildītās tribīnes ar tūkstošiem cilvēku (jo kopumā šajā visa pasākumā bija ap 4 tūkstošiem dalībnieku (spēlētāji, treneri, organizatori un brīvprātīģie), kuri vienlaicīgi uzgavilēja par lielisko ķērienu vai pārdzīvoja par neveiksmīgo lēcienu. Latvijas izlases hokeja spēlēs mūsu līdzjūtēji nav tik vienoti un emocionāli( kaut gan visi hokeja fani zina,ka Latvijas fani ir vislabākie pasaulē) kā šeit finālspēlēs, kur neatkarīģi no tautības, valodas, rases vai piederības visi bija vienoti skaistajā frisbijspēlē un neatkarīgi no tā, kādas valstsvienības komandas pašlaik cīnās par katru disku – skatītāji gavilēja!
Ja jūs jautāsiet vai tas bija tā vērts un vai ieteiktu doties kā brīvprātīgajam uz šāda mēroga sacensībām, tad noteikti teikšu, ka JĀ!
Jo šī pieredze ir jāiegūsts. Kā spēlētājs dodoties uz turnīru, mēs domājam par saviem pretiniekiem, par spēles gaitu un tās iznākumu, par to kā saudzēt spēkus nākamajai spēlei un parādīt pretiniekiem savu labāko spēli. Bet esot brīvprātīgais tas viss ir vienkāršāk – tu jūti līdzi visiem un atbalti visus, kas izrāda cīņas sparu, izjūti līdzi katrai komandai zaudējumā un uzvarā, lec ar ikvienu spēlētāju līdzi pēc diksa, priecājies un raudi. Jo mūs visus vieno frisbija gars, ne velti to frisbijā vērtē augstāk par 1.vietu.

Staff

Kopumā mēs bijām ap 300 brīvprātīgajiem no visas pasaules, neatkarīģi no tā vai viņu vaslti pārstāv kāda komanda šajā turnīrā. Mēs bijām frisbija multinacionālisma seja, jo visi bijām draudzīģi un atvērti visiem. Varējām arī just, ka paši spēlētāji spēj novērtēt mūsu ieguldīto darbu, jo tas bija tik patīkami, ka no rīta visi spēlētāji ar smaidu sejā sveicina un novēl jauku dienu, bet vakarā atvadās un pasaka paldies par mūsu ieguldīto darbu diens laikā. Māra savā laukumā jutās nepārtrauktā uzmanības centrā, jo ikvienas komandas spēlētājs, kurš tajā laikā spēlēja uz viņas stafotā laukuma, nemitīģi pārjautāja vai viņai viss kārtībā un vai viņa nav noguri un nekas netrūkst, kā arī simtiem pateicības vārdu par nostafoto spēli un kopā pavadīto laiku.
Desmit dienas pagāja vēja spārniem – lieliska kompānija, lieliski cilvēki, fantastiskas spēles un burvīgā ainava Alpu piekājē – tā pagāja mūsu piedzīvojums WUCC.”
- Vineta Nipere

Papildus informācija:

Sacensību mājas lapa
Latvijas Frisbija federācijas mājas lapa